Es ieeju tumšajā, drūmajā zālē,...

Es ieeju tumšajā, drūmajā zālē,
Un veros visapkārt, bet Tevis šeit nav.
Man gribas te raudāt, gribas te smaidīt,
Bet mūzikas skaņas to neatļauj.

Un paiet kāds brīdis, es sēžu te malā,
Un gaišajās durvīs pazib kāds stāv.
Kāds pazīstams augums un skats,
Un zilajās acīs vēl liesmiņa kvēl . . .

Tu ienāci . . . ieraugi draugus,
Un smaidīdams klāt tu ej.
Tik es Tev kā svešinieks, viena te sēžu,
Un domās par Tevi tik sēroju draugs.

Es sapratu visu, ka biju Tev lieka,
Un acīs Tavās es saskatīju
Tu paskatījies manī. . .bet tomēr ar steigu
Šo skatienu projām aizraidīji.

Tu aizgāji ar citu,man iesmeldzās krūtīs,
Un acis pildās ar asarām.
Es nespēju valdīt nu vairāk pār sevi,
Es girbu, es gribu pie Tevis traukt.

Tu skauj tagad citu, domā par viņu,
Un viņai kautrīgus vārdus teic.
Bet mani, kā vecu rotaļu lelli,
Tu kaktā esi aizmetis.