Es eju, bet nezinu kur.....

Es eju, bet nezinu kur..
Varbūt pat mūku, bet nezinu no kā..
Es kliedzu un spiedzu, lai kādam ko pasacītu, bet..
Nav neviena, kas manī ieklausītos, saprastu un mierinātu..
Es vientulībā domāju...
Un aizdomājos, kas lika man pajautāt sev..
KĀPĒC ES AIZGĀJU NO TEVIS??????????
Kāpēc es biju tik stulba un patmīlīga — neiejūtīga...
Kāpēc es pieļāvu tādu kļūdu..
KĀPĒC????????
Es labi zināju, ka mīli Tu mani,
Dievini un apbrīno,
Dzīvo dēļ manis..par manu laimi un prieku.
Bet es?!?!
Man bija vienalga, ko jūti Tu...
Es zināju cik ļoti Tev sāp,
Bet tomēr es pasmējos un gāju tālāk..kaut kur prom...
Es atkal slīku pārdomās..
Par dzīvi, par Tevi un mani.
Ak muļķe es..ko es izdarīju?
Es to tik ļoti nožēloju..
Tie mirkļi, kad bijām kopā divi vien,
Tas bija nenovērtējami brīnišķīgi...
Tikai tagad, kad viss ir pierimis..
Miers un klusums manā galvā iestājies.
Es saprotu, ka tomēr mīlēju Tevi..
Taču to nekādīgi neizpratu..
Mana sirds dungo tik spēcīgi kā raķetes šaudās..
Gribu atgriezties pie Tevis,
Mīlēt Tevi un apbrīnot.
Gribu, lai mēs abi būtu kopā kā agrāk
Un aizmirst visu, kas bij noticis..
Es smejos — bet Tu jau nebūsi man piedevis..
Muļķe es — atkal manas ilūzijas...
Tās nerimstas un laikam, ka nerimsies vairs nekad..
Bet varbūt tomēr, kad satiksi Tu mani..
Es Tevi no jauna savaldzināšu un iekarošu Tevi..
Mīla būs apžilbinājusi Tev acis un sirdi.
Tavas jūtas atmaigs..mēs būsim laimīgi,
Jo atgūšu es Tevi..
Mīlēšu mūžigi...kā saka: "līdz nāve mūs šķirs"
Tikai tu un es..kā viens vesels!!!