Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās...

Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās
Un kaitinoši skaļi smej?
Nē, tā jau dvēsele ir tumsā,
Kas neprātīgos smieklos asras lej.
Tā raud, ka sapņu priekšskars norauts tika,
Kas īstenību sedz.
Un tagad tā tik zaimus
Un melus, viltu visur redz.
Nevienam nebūs redzēt,
Kas dvēslē dziļi kvēl,
Un tāpēc neprātīgi,
Tā tumsā smiesies vēl...