Tu esi brūns ābeles zars,...

Tu esi brūns ābeles zars,
es — pirmā strazda balss.
Kad satiekamies —
aizdegas saules stars,
Aiz kalniem zūd sniegi un sals.
Tu esi lazdas krūms,
es — pūpolu lauzējs priecīgs.
Kad satiekamies —
prāts nav vairs drūms:
Zied sudraba gaismā
pūkainis niecīgs.
Es esmu balss
Cieceres krastos,
Tu — atbalss Salacas silos.
No abu lidojuma
dzimst dziesma
vakaros zilos.
Tu esi vijoles stīga
cīruļu puteņa rokās,
Es — lociņš,
straujš kā darbam modusies Rīga,
kas pasmeļ no dzīves un sirds
sapņus,gaviles un mokas.
Es esmu balta papīra loksne,
tu — dzejas burti un vārdi,
Ko atnes valgā arumu sloksne
un pirmie pērkona dārdi.
Tu esi apvāršņa mala,
es — vējš,kas tiecas pēc tās.
Šim skrējienam nebūs gala —
kā ilgām pēc karaļmeitas
tautas pasakās.