Sniega pārslas lēni krīt... lēni pavisam lēni, pat nemanāmi! Tā...

Sniega pārslas lēni krīt... lēni pavisam lēni, pat nemanāmi! Tās krīt man uz sejas, krīt matos, aiz kakla un kāda roka maigi un piesardzīgi skar manu ādu un noņem šos baltos debesu kristālus... Kam pieder šī roka? Es nezinu..., jo mans acis ir aizvērtas, baudot šo mirkli...Roka škiet pazīstama, tik saudzīga, bet... tikai tā pazīstama smarža, kas neiziet no prāta!!!Zinu, ka pazīstu šo maigo roku īpašnieku jau sen, es zinu, ka Viņš ir tas...bet nevaru pateikt viņa vārdu...prāts neklausa, jo ir pārņemts ar šo debešķigo eiforiju, šo laimes sajūtu, lūpas baidās ko izdvest tikai klusu un nemanāmu nopūtu, bet kāpēc tās mani neklausa....varbūt atbildi var sniegt Viņš, jo tās ir viņa lūpas, kas liek manējām klusēt...