Nav žēl tā, kas bija — daudz,...

Nav žēl tā, kas bija — daudz,
Bija un par maz, un varēja vēl.
Vēl, vēl, vēl, vēl....
Tāda sajūta dažreiz, mazliet pazaudēta, nožēlota.
Un turpinājums sekos, kā es ticēju.
Katru dienu, kā vecu plati,
Galvā griež domu.

Naivums? Muļķiba mana, Tu ienīstā.
Vēl, vēl, vēl Tevi uzklausīt un saprast —
Tik vienkārši. Smagums manus vārdus māc
Un vienpatība, izlikšanās un lētas izklaides.
Redzi un nepārmet. Nevajag Tavus asus vārdus -
Labi gribētus.

Un Tavas bēdas. Tā mēs katra savus akmeņus stiepjam.
Man vēl ilgi tā liksies,
Ko varu darīt ar savu vājību — retu izlikšanos — mums viegli?
Zini, ka palicis labākais un tā es gribēšu ticēt arvien.