Lēns sniegs, dzeļoši auksts gaiss, metāla garša mutē, elpot pil...

Lēns sniegs, dzeļoši auksts gaiss, metāla garša mutē, elpot pilnu krūti nav iespējams… piestāj, noliecies atspiedies pret ceļiem, nokrīti ceļos, atgāz galvu, piever acis skrien cik ātri vari, tik un tā viņas mēteļa smarža joprojām ir jutama gaisā …
Tu nevari apstiprināt viņas profilu draugos,
Tu izdzēs visu sarakstes vēsturi kad esi to pārlasījis vismaz 3 reizes,
Telefons no kura sazvanāties jau ir nomainīts ceturto reizi katram Jums, kontakti no SIM karšu mainīšanas jau nodiluši tā, ka jāieliek papīrītis starp bateriju lai tas strādātu, jāsaņemās jānopērk atsevišķs telefons, taču to paslēpt būs grūtāknekā SIM kartiņu…
Jau 37 gadi nobumbulēti un pārāk vēlu ko mainīt, ne bērni ne radi nesapratīs da arī pašam nav skaidrs
Piecelies kājās, atskaties atpakaļ, jā, Ŗīga atšķirībā no metrapolēm guļ. Un ir labi, ka tā, ejot var dzirdēt kā gurkst sniegs…
Mājās šodien būs gaļas pankūkas, aukstas tās ir pat garšīgākas…
Vairāk domā, kā nozagt laiku nakamajai tikšānās reiziei un mazāk Tevi uztrauc ko teikt par šo…
Saproti, ka tas sāk palikt bīstami
Tas beigsies. Tas ir skaidrs. Jautajums: “kad?” tas nav skaidrs.
Kāpjot pa trepēm pārbaudi kabatas vai tajās nav kas lieks, kāds čeks no benzīntanka vai rekāmas vizītkarte no viesnīcas… kāds velns mani dīdija ko tādu paņemt?

Brīžiem liekās, tam visam ar jūtam nav nekāda sakara, Tu esi adrenalīna narkomāns. Katrs tērē savu dzīvi kā grib… tā mēdz sevi mierināt un esi jau sagatavojis šo frāzi brīdim, kad atkāpties nebūs kur.
Bet pagaidām Tu jau esi tik slīpēts ka pašam sāk palikt bail no tā, ka gribi būt pieķerts, kā manjaks savā parliecībā parasti iekrīt…
Paskaties apkārt, redzi šķirtas ģemenes visur: rados, draugos, paziņās un taču citādi normāli cilvēki, kā tur teica Minhauzens, šķiršanās ir patiesības augstākā izpausme?
Piever acis un apmēram piemet, tas bija tas pavasaris, kad upe izgāja no krastiem un aiznesa kaimiņu veco pienagaldiņu līdz pat pilsētas ceļazīmei kur tas nogruntējās līdz rudenim, tur arī viņa stāveja un balsoja roku pacēlusi kā glaudot neredzamu suni…jau trešais gads riņķī, pat neticās kā tik ilgi var būt mīļākie…
Neuztraucis, šī spēle ilgs tikai visu Tavu atlikušo dzīvi.