Es sēžu un tā īsti neesmu izdomājusi domu līdz galam...

Es sēžu un tā īsti neesmu izdomājusi domu līdz galam
Vai es mīlu, vai nē
Vai tās ir jūtas, vai kārtējā iedoma, `
Ko domāju, cerot, ka reiz iemīlēšos....
Vai arī tas viss ir TIK īsti....
Bet man sirds dreb arī no mīļas sms
No jaukām atmiņām...
Bet es nebūšu pārāk sentimentāla, vai banāla
Es tāda neesmu
Es tik ļoti vēlos ,lai tieši mani Tu pamani
Lai tieši mani ievēro...
Lai neesmu "viena no vairākām"
Vēl vēlos, lai pieņem mani tādu, kāda esmu...
Ar visu to tumsu, kas man līdzi nāk...
Ar visu, kas manī, nevis tik iztopot, bet cenšoties
Mani aizskāra, kad Tu lūdzi, lai nolasu savu dzejoli...
Es to darīju, bet Tu teici ko tādu, ko man sāpīgi atcerēties...
Var būt Jūs visi domājat, ka esmu kārtējā mazā meitenīte
Bet es ielieku šai dzejolī ko vairāk....
Un es vēlos, lai to pamana, nevis apsmej....
Jo apsmiet ir viegli, kā to darīja viņš...
Bet tas sāp, aizskar un Tu nejūties mīlēts...