Es nezinu, kāpēc mana sirds tik ļoti deg — tā liesmo, svilst!...

Es nezinu, kāpēc mana sirds tik ļoti deg — tā liesmo, svilst!
Es nezinu, kāpēc Tavi vārdi ir tik sirdi pildoši.
Mana sirds mieru nejūt, tā augšup ceļas un tad lejā krīt.
Tik skumjas asaras pār manu vaigu rit.
Vai Tu viņas ar karstiem skūpstiem žāvēsi?
Tā vēl nekad manā dzīvē nav bijis.
Tu esi mana saule — mana maza sirsniņa tik ap Tevi trauc.
Vai muļķe viņa?
Tu brīnīsies un pieri rauksi, bet nevajag mani sāpināt.
Par daudz šaja pasaulē ciests.
Pasmaidi — un atkal mana sirds pildīsies ar sauli, ūdenskritumu un varavīksni.
Gribas aizbēgt, bet kājas sastingušas
Gribas mirt, bet sirds pretī Tev steidzas un dzīvot grib
Gribas aizvērt acis, bet acis Tavu skatienu meklē
Gribas Tev to visu teikt, bet mēle vārdus vairs neatrod.
Ar katru elpas vilcienu, ar katru skatienu — es jūku prātā.
Kā tauriņa spārni — tik viegli, tik maigi Tavi pirksti manu ādu skar.
Saki, vai tā var?
Sirds tik pilna, tik smaga, saki, kur lai savas jutas es lieku?
Tās krūtīs bango un galvā pērkons dun.
Tās laužas ārā, bet vai viņas netiks samītas un pamestas grāvī?
Kā lai es to zinu?
Saki, lūdzu, saki — mīļotais?!!