Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu,...

Es labprāt Tev dāvātu zaru sniegotu,
Kas svētku gaidās zem baltuma lūst;
Bet vai gan ilgāk par mirkli to varētu
Es nosargāt tā, lai tas neizkūst?

Es gribētu pasniegt Tev plaukstās ūdeni-
Tam lūpās burbuļo veldzējošs strauts,
Bet tecēs caur pirkstiem kā lapas caur rudeni,
Un nebūs pat pilīti paturēt ļauts.

Es labprāt Tev dzīvi, kad nesāp, iedotu
Un spēku, kas dzīvo, ne ugunīs kvēl,
Bet nespēju iedot un zinu, ka piedod Tu,
Ja neesmu burve, par ko man ir žēl...

Un tāpēc varu dot tikai pasauli,
Kad sniegs paliek zaros un zemē urdz strauts.
Vēl varu Tev vēlēt, lai dvēsele nesirmo,
Jo tai būs jādzird, kad manējā sauks!