Tu vaicā, kā gan tik mierīgi...

Tu vaicā, kā gan tik mierīgi
Aiziet no tevis spēju?
To jau kopš agrām dienām
No dabas es mācījos.
Neviena ābele nekliedz,
Kad rudens rauj ābolus nost,
Un klusi pēc septembra salnām
Kā nopūta apšlapa krīt.
Lai cik ļoti šķiršanās sāpētu,
Stāv zeltaina vasara kalnā
Un līdz pat pēdējam brīdim
Caur skropstām tai saule spīd..
/L.Bridaka/