Es aizsapņojos viļņu robos...

Es aizsapņojos viļņu robos
Un šķita jūrā kaut ko teiks,
Suns sēdēja ar koku zobos
Un gaidijā, kad cilvēks beigs

Tad viņasm apnika un vēlāk,
Tai pusē, kur aug priežu daudz,
Es dzirdēju, ka balsī žēlā,
Mans suns par pārestību kauc

Es noglausīju to ar roku,
Bet, ko tas viss gan reizēm līdz,
Suns bija dabujis ar koku,
Ko visu laiku nesa līdz.

/O.Vācietis./