Manas trīs laimītes...

Manas trīs laimītes
vienmēr satiekas ceļā,
es sastopu viņas pie akas,
kad likteni smeļu.
un saka pagātnes laime,
sevī vērdamās klusi:
- Zinu, ka iespēju panest it visu,
ko pārcietusi.
- Bet es zināšu visu, kas būs,-
bilst nākotnes laime
nepacietīgi līksmā,-
tas ir kā steigties uz pavasari,
kad vari cerēt un drīkstēt.
- Es arī zinu visu, kas bija,
un man ir bailes,
kad nākotne zirgus jūdz,-
teic tagadnes laime un bijīgi
par saviem mīļiem lūdz.
(Lija Brīdaka)