Kas notiek?...

Kas notiek?


Kas notiek manā sirdī?
Kaut saprast es to spētu,
Šīs bezgalīgās asaras,
Un nebeidzamās rētas.
Cik ilgi man vēl sāpēs?
Cik ilgi man vēl dzīvot lemts?
Vai pienāks brīdis tāds,
Kad laimīgs būšu bērns?
Cik daudz man sirdī sāpju,
Kā dvēsele tur kauc:
"Man sāp, Kur paslēpi Tu laimi?
Kādēļ tik bezgalīgas ciešanas?"
Tās asaras nav mirkļa vājums,
Tās gadu laikā krātas
Un bail, ka kādā brīdī
Tās varētu kļūt saartas.
Vai dzīvot man ir vispār vērts
Ja velni apkārt visur rēc?
Tie grib man darīt tikai ļaunu
Un nedod man no dzīves baudu.
Kādēļ tā mīlu asinis?
Vai tas ir aicinājums?
Varbūt šai dzīvē nav man vietas,
No manis nepaliks pat rētas...
Cik liekulīgi ir
Tie parazītu bari
Kas jūsmo tik par mani,
Bet īstenība — skarbi nodod mani.
Ik, katra asara-
Ir nedziedēta rēta
Ik, katrs smaids-
No dvēseles man nāk.
Vai vērts ir kādu mīlēt -
Tas tiešām jautājums,
Neviens man nespēj dot-
PATIESU laimi.
Es mīlu savu Zaķi
Bet bail man aplauzties,
Jo šoreiz manā sirdī
Vairs nebūs dziļa rēta.
Šī rēta būs uz mūžu -
NĒ ..uz mūžību.
Tik manis tad vairs nebūs
Varbūt tik lētas atmiņas.
Varbūt tā arī labāk,
Vismaz tad nebūs sāpju
Būs sadziedētas rētas
Būs sirdī vienmēr miers
Vai laimīga tad būšu -
Tas reāli pat nav
Pat teorētiski šo domu
Nav apsvērt vairāk vērts.
Vienīgais ko tagad vēlos
Ir Zaķa apskāviens.
Tas sadziedēs man rētas
Un nebūs vairs šīs sēras.
Es gribu lai viņš pasaka,
Ka esmu viņam svēta,
Lai cieši apņem mani,
Un pasaka-būs labi!!
Es gribu izjust to,
Ka uzticas viņš man
Ka atdodu tam visu-
To dārgāko ,kas pieder man.
Pats dārgākais ir sirds
Kas man ir tiešām svēta,
Ar bērna dvēseli
Un naivu ārieni.
Es tāda esmu-
Nu neesmu es ļauna,
Un tieši tādēļ šajā dzīvē
Visi mani skaud.
Vai tiešām jābūt ļaunam,
Lai laimi spētu rast.
Kādēļ tā nekaunība,
Pie mums tik izplatīta.
Uz katra soļa
Jau ļaunums Tevi nopēta
Un gaida tādu brīdi,
Lai paari nodarīt Tev spētu.
Es lūdzu — Palīdziet man kāds
Šķiet nespēšu to viena pārvarēt
Jo šoreiz sāp pa īstam,
PA ĪSTAM -TĀ NO VISAS SIRDS.......