Nejauši sveicieni

Nes, mani laiks,
Nes pretim jaunai dienai!
Dod sirdij nebēdnību,
Neļauj pārvērsties par Staburadzi tai!
Un dzīves prieka kausu piepildi līdz malām!

Nezinu vai čuči vai nē,
Bet vēlos Tev pateikt:
Tu man esi kā saules gaisma un...
Es gribu Tevi apskaut!

Es iededzu logā svecīti,
Kā mazu un spožu zvaigznīti,
Lai ziemassvētku vecītis gaismiņu redz,
Lai tumsa tam ceļu neapsedz.
Daudz mantiņu vecīti es vēlētos,
Cik jauki ar tām tad spēlētos,
Bet bērnu ir daudz kas trūkumu ciešs,
Steidzies, steidzies pie viņiem pa priekšu.
Un ja tev maisā atliek kāds nieciņš,
Tad man un māsiņai būs par to prieciņš.

Laime roku pretī sniedz,
Saldumiņu rokā spiež,
Laba, lai tev ēstgriba,
Skaista, skaista dvēsele.

Lai tev laime, lai tev prieks,
Lai no rītiem nenāk miegs!

close your eyes
give me your hand.....darling
do you feel my heart beeting??
do you understand???
do you feel the same???
or I only dreaming???

Viss prasa spēku.
Neizsmel sevi līdz galam
Paglabā graudiņu gaismas,
Gan kādreiz noderēs salā.
/Ā.Elksne/

Ietīsimies miglā abi,
Lai mums kopā būtu labi!
Skūpstus sniegsim šajā naktī,
Lakstīgalu dziesmu taktī.

Es sasniegšu sauli...Es sasniegšu visu ko tik tu man lūgsi...
Es uzkāpšu uz mēness...
Zagšu kaimiņiem puķes...
Es darīšu visu...
Bet Tu atļauj man to visu pasniegt Tev...

Cik rāmi, cik bikli, cik lēnām
Pār pasauli pārslas laižas
Un vietas vairs nepaliek?ēnām,
Un takas un domas ir gaišas!

Kādā jaukā pavasara vakarā,
Buča iet pastaiga taisnā
Ceļā tā pie Tevis,
Un vai zini tā no manis!!!

Mīļš kā negaidīt zīlītes stāsts,
Silts kā saulstaru glāsts,
Kluss kā aizkavējies rudens
Jums šodien no manis sveiciniņš.

Es ņemu debess gabaliņu zilu
Un pielieku tam sniegpulksteni klāt,
Vēl pūpolus un smaržu pilno silu,
To visu vēlos Tev es uzdāvināt.

Šai apsveikumā sūtu bērzu prieku,
Ko apzeltījis plaukstošs lazdas zars,
Un vēl simtstūkstošs dzimtās puses nieku,
Kas Tavai sirdij prieku dāvāt var.

(Komēlija Apuškrūma)

Mums jāmācās pieskartes lietam, kas deg, Neslikti, ja dziļumā ved un negulēt, ja nāk miegs. Mums jāmācās redzēt neredzamo, mīlēt ienīstamo, Un sajust to pašu NEKO...

Zeltu pārbauda ar uguni, sievieti ar zeltu, bet vīrieti ar sievieti...

Šī var būt pēdējā reize, kad saku šos vārdus..
Šī var būt pēdējā reize, kad saku ka mīlu
Sakot šos vārdus es zinu ka tīru,
Tik tīru kā Tevi man nedarīt brīvu
Brīvu no sevis, jo Tevi tik mīlu...

Un pēdējā reizē, kad mīlēsim kopā
Kārtējo reizi Tu teiksi: ?Tu domā...??
Un pēdējā reizē, kad kritīsim kopā
Mīla būs tikai putekļu slotā...
Un reizē šajā, kad mīlēsim kopā
Tad pēdējo reizi būsim vēl kopā
To reizi, kad mīlējām abi mēs kopā
Uz mūžiem es glabāšu mīlošā domā....

Kad kārtējo reizi mīlēsi domās
Un mani, un viņu dalīsi lomās
Tā mana loma būs puika kas solās,
Bet viņa loma uz mūžiem Tev domās...

Par domu tik vienu, kā nemīlēt, mokās
Tavs prāts un sirds vēl sāpēs lokās,
Bet dienās, kad domā ka mīlā Tev sokās
Tu atceries mani, kas sirdi tur rokās
Bet atmiņas kura ap Tevi tik grozās...

Kad kārtējo reizi zināšu ? raudi
Tad mana mīla Tev būs kā saldi
Tik saldi kā tikai mīlas maldi,
Bet mīla mana kā pārpilni galdi
Un galdi šie pilni tik mīlu kā kalni....
/E. Markus/

Man jau nevajag daudz,
Es neprasu zvaigznes no debesīm,
Nedz pērles, kas bezkaislīgi caur pirkstiem birst.
Man tikai vienu vārdu, vienu glāstu,
Un zilas kā brīnums debesis.
Man tikai rasotu rītu, cīruļa dziesmu.
Baltu sveci sniegotā naktī,
Tad — tad jau būs gana,
Tad varēšu mierīgi iet
Dzeltenam lapkritim līdz,
Sadegot kļavu sārtajās ugunīs.

Kaut uz melna āža jāšu ,
Tomēr Tevi neatstāšu,
Un kad ziedēs upes krasti,
Apskaušu kā teļa asti.

Kaut arī tev toreiz teicu, lai nenāc pie manis vairs. Gaidu daudz kvēlāk kā senāk, gaidu... kā vēl nekad!

Plūci rozes vasarā,
Baudi prieku jaunībā,
Ziemā rozes noziedēs,
Vecums prieku nenesīs!